Kā uzbūvēta Norvēģija: būvniecības vēsture no stāvbaznīcām līdz Rogfast tunelim

Valsti uzcēla divas tehnikas. Laft jeb guļbūve ar stūros iecirstiem baļķiem deva sētas, klētis un veselus pilsētas kvartālus. Stāvbūve, kur uz balsta vainaga stāv stūra stabi un starp tiem vertikāli dēļi, deva baznīcas. Kādreiz Norvēģijā bija līdz 2000 stāvbaznīcu, lielākā daļa celta no 1150. līdz 1350. gadam; šodien stāv 28, un Urnesa no 12. gadsimta pirmās puses ir UNESCO sarakstā.

Krāsa nāca vēlāk, un sākumā tai ar gaumi nebija nekāda sakara. Sarkanā dzelzs oksīda krāsa, vārīta ar rudzu miltiem un ūdeni, bija lētā; Falunā to rūpnieciski ražo kopš 1764. gada. Baltais svins maksāja dārgi, tāpēc sētai bieži bija balta priekšpuse un sarkanas saimniecības ēkas. Tāpēc lauki joprojām ir sarkani, bet pilsētu fasādes baltas.

Bergena rāda, ko koka pilsētas maksāja. Hanzas kantoris Brigenā darbojās no aptuveni 1350. līdz 1754. gadam, nodega 1702. un vēlreiz 1955. gadā un katru reizi tika atjaunots tajos pašos viduslaiku zemesgabalos. 1979. gadā tas kļuva par Norvēģijas pirmo UNESCO mantojuma vietu.

Ko šī koka tradīcija nozīmē namdarim, kas šodien strādā Norvēģijā

1904. gada 23. janvāra naktī vētra izdzina uguni cauri Olesunnai. Nodega ap 850 namu, un vairāk nekā 10 000 cilvēku palika bez pajumtes. Pilsētu pārbūvēja ķieģelī un akmenī toreiz modernajā jūgendstilā, un līdz 1907. gadam bija pabeigti 306 mūra nami. Ugunsdrošības noteikumi pēc tam mūri ienesa katrā Norvēģijas pilsētas centrā.

Par Bergenas dzelzceļu lēma 1894. gadā, un to atklāja 1909. gada 27. novembrī: 470 km ar 200 tuneļiem, ko būvēja līdz 2000 rallare - strādnieku, kuri gāja no viena būvlaukuma uz nākamo. Tas izmaksāja 52,5 miljonus kronu, aptuveni tā laika valsts budžetu. Norvēģija bija iemācījusies urbt, spridzināt un organizēt darbu lielā mērogā, un dara to joprojām.

Atjaunošanu vadīja atsevišķs birojs Finnmarkskontoret, kurā strādāja vairāk nekā 800 cilvēku: tipveida māju projekti, tipveida izmēri un materiāli, ko sūtīja uz ziemeļiem. Gjenreisningshus jeb atjaunošanas māja daudzās ziemeļu pilsētās joprojām ir izplatītākā ēka, un tieši tas ir fonds, ko tur šodien renovē.

Dienvidos valsts būvēja citādi: ar naudu. Valsts mājokļu banka Husbanken tika nodibināta 1946. gada 1. martā un pēckara periodā finansēja vairāk nekā pusi no visiem Norvēģijā uzceltajiem mājokļiem. Arī pēc 2005. gada tā katru gadu finansēja 15-20 % jauno mājokļu.

Otru mašīnas pusi deva dzīvokļu kooperatīvi. OBOS nodibināja 1929. gadā, un no 1951. gada tas cēla Lambertseter - Norvēģijas pirmo guļamrajonu, lielākoties pabeigtu līdz 1958. gadam. Saliekamais betons, tipveida dzīvokļi, skola un veikalu centrs: modeli nākamos trīsdesmit gadus pārņēma katra Norvēģijas pilsēta.

Troll A ir galējais piemērs: 472 metri no jūras dibena līdz klājam, no tiem 369 metri betona, aptuveni 1200 tūkstoši tonnu, ko 1995. gada maijā nedēļas laikā aizvilka uz vietu. Tā joprojām ir augstākā būve, ko cilvēki jebkad pārvietojuši.

Nauda bija tikpat svarīga kā betons. Naftas ieņēmumi ļāva piecu miljonu iedzīvotāju valstij finansēt ceļus, tuneļus, slimnīcas un skolas, kas sekoja, un tāpēc valsts joprojām var apņemties uz divpadsmit gadu infrastruktūras plāniem, kamēr privātais mājokļu tirgus svārstās.

Darbs Norvēģijas ziemeļos, kur strādā mūsu partneri

Lērdāles tunelis ir 24,5 kilometrus garš, un ceļā tajā ir trīs izgaismotas alas, lai šoferi nenoguļ. Tas pastāv tāpēc, ka fjorda šķērsojumam bija jādarbojas arī ziemā, un tas ir iemesls lielākajai daļai Norvēģijas tuneļu: ģeogrāfija, nevis prestižs.

Programma nav apstājusies. E39 Rogfast - 33,4 miljardi kronu, ap 27 kilometru garš un 400 metrus zem jūras - jāatklāj 2033. gadā kā pasaulē garākais un dziļākais zemūdens autoceļu tunelis. Tuneļa darbs šajā sarakstā ir visneatkarīgākais no laikapstākļiem: klintij ir vienalga, ka ārā ir februāris.

Ko Norvēģija būvē līdz 2036. gadam un kā roku tai trūkst

Nozīme ir plašāka par rekordu. Krustām līmētais koks atgrieza koku kā nesošo materiālu ēkām, kas augstākas par četriem stāviem, un tāpēc namdari Norvēģijas objektos šodien ceļ daudzdzīvokļu namus, skolas un slimnīcu korpusus, nevis tikai mājas. Valsts, kas uzcēla stāvbaznīcas, gadsimtu pavadīja betonā un ar celtni atgriezās pie koka.

Aritmētika ir vienkārša. Mājai, kas celta 1965. gadā, ir sešdesmit gadu: jumts, logi, elektroinstalācija un vannasistaba mūžu beidz aptuveni vienlaikus, un tādu māju ir simtiem tūkstošu. Pieskaiti enerģijas prasības, un darbs vairs nav izvēles jautājums.

Renovāciju Norvēģijā mēra pret TEK17 - būvnormatīvu, kas spēkā kopš 2017. gada. Tas nosaka, kas jāizpilda, pārbūvējot, nevis tikai ceļot no jauna, un tāpēc vannasistabas remonts pārvēršas hidroizolācijas, ventilācijas un dokumentācijas darbā.

Mantojuma galā tā pati loģika deva stāvbaznīcu programmu: no 2001. līdz 2015. gadam visas 28 atlikušās stāvbaznīcas tika salabotas par aptuveni 130 miljoniem kronu. Valsts, kas uztur 800 gadu vecas ēkas, ir valsts, kurā amatniekiem ir darbs.

• 1970. gadu māju renovācija Norvēģijā: kas sabojājas un kas to labo
• Renovācijas darbi Norvēģijā: ko sagaidīt vecajā fondā
• Visi būvniecības amati Norvēģijā un to likmes

2022. gadā Norvēģijas būvniecībā strādāja 251 000 cilvēku, 2006. gadā to bija 167 500, un Norvēģijā dzimušo īpatsvars nokrities no 88 % 2008. gadā līdz 77 % 2022. gadā (Fafo). Poļu, lietuviešu, latviešu un vācu brigādes šajā vēsturē nav zemsvītras piezīme; pēdējās divas desmitgades tās ir tās daļa.

Kāpēc Norvēģijai trūkst celtnieku un ko tā būvē tālāk